Kad klienta piekrišana mārketingam ir vajadzīga un kad bez tās var iztikt?

Lai saprastu, vai ziņu drīkst sūtīt, vispirms jānoskaidro viena lieta. Vai šī ziņa ir komerciāls paziņojums vai nav.

Ja ir, vajag klienta piekrišanu. Ja ziņa nav komerciāls paziņojums, piekrišanu prasīt nevajag.

Tomēr ir viens izņēmums, par kuru rakstīts tālāk.

Kas ir komerciāls paziņojums un kas nav?

Definīcija ir Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumā. Komerciālu paziņojumu ikdienā sauc arī par mārketinga ziņu. Tā ir ziņa, kas:

• tieši vai netieši reklamē preci vai pakalpojumu,

• reklamē pašu uzņēmumu vai tā tēlu,

• mudina cilvēku kaut ko iegādāties.

Pie tādām ziņām pieder atlaižu piedāvājums, akcijas paziņojums un jaunumu vēstule.

Par komerciāliem paziņojumiem neskaitās ziņas, kas informē par jau noslēgtu darījumu:

• pasūtījuma apstiprinājums,

• piegādes paziņojums,

• vizītes atgādinājums,

• paziņojums par izmaiņām esošā pakalpojumā,

• rēķins un maksājuma apstiprinājums.

Šādiem paziņojumiem atsevišķs apstiprinājums nav nepieciešams.

Robeža ir tur, kur ziņai pievieno piedāvājumu. Ja piegādes paziņojuma beigās ir atlaides kods nākamajam pirkumam, ziņa kļūst par komerciālu paziņojumu.

Kad e-pasta ziņām piekrišana nav vajadzīga?

Likums paredz vienu izņēmumu, kas attiecas tikai uz e-pasta adresēm. Lai to izmantotu, vienlaikus jāizpildās visiem četriem nosacījumiem:

• adrese iegūta pirkuma laikā,

• piedāvājums ir par tā paša uzņēmuma līdzīgu preci vai pakalpojumu,

• klients sākotnēji nav iebildis pret savas e-pasta adreses turpmāku izmantošanu,

• katrā vēstulē ir iespēja atteikties.

Ja kaut viens nosacījums nav izpildīts, ir nepieciešama GDPR piekrišana. Tā ir klienta brīvprātīga un skaidri izteikta atļauja saņemt konkrētas ziņas konkrētā kanālā.

Adrese jāiegūst pirkuma brīdī. Vizītkarte konferencē vai nopirkta klientu datu bāze neskaitās.

Līdzīga prece nozīmē to pašu kategoriju. Riepu pircējam drīkst piedāvāt diskus, bet ne apdrošināšanu.

Nosacījumu par to, ka klients nav iebildis, saprot nepareizi visbiežāk. Šeit darbojas divi pretēji mehānismi, kas ekrānā izskatās gandrīz vienādi.

Piekrišanas gadījumā blakus ķeksītim stāv teksts “Vēlos saņemt jaunumus”. Klients to atzīmē, un tikai tad sūtīt drīkst. Ja neatzīmē, sūtīt nedrīkst.

Izņēmuma gadījumā blakus ķeksītim stāv pretējs teksts, piemēram, “Nevēlos saņemt piedāvājumus”. Klients to atzīmē, ja grib sūtīšanu apturēt. Ja neatzīmē, viņš nav iebildis, un sūtīt drīkst.

Abos gadījumos ķeksītis sākumā ir tukšs. Atšķiras tikai teksts blakus, kas nosaka, ko tukšums nozīmē.

Kāpēc SMS īsziņām noteikumi ir citādi?

Telefona numuram šāda izņēmuma nav. Datu valsts inspekcija ir norādījusi, ka izņēmums attiecas tikai uz e-pasta adresēm, bet SMS īsziņai piekrišana vajadzīga vienmēr.

Tas nozīmē, ka pēc viena pirkuma tam pašam klientam e-pastu ar piedāvājumu sūtīt drīkst, bet SMS īsziņu ar to pašu piedāvājumu nedrīkst.

Mārketinga piekrišana katram kanālam ir atsevišķa. Ja cilvēks piekritis saņemt SMS īsziņas, uz e-pastiem tā neattiecas, tāpēc formā katram kanālam vajag savu ķeksīti. Tos nedrīkst apvienot arī ar piekrišanu lietošanas noteikumiem.

Kam jābūt katrā komerciālā paziņojumā?

Neatkarīgi no kanāla katrā komerciālā paziņojumā jābūt trim lietām:

• skaidri atpazīstamai norādei, ka tas ir komerciāls paziņojums,

• skaidri redzamam uzņēmumam, no kura ziņa sūtīta,

• iespējai atteikties no turpmākiem paziņojumiem.

Ja cilvēks atsakās no ziņojumiem, tam jānostrādā uzreiz, tāpēc atteikšanās no jaunumiem nedrīkst būt grūtāka par pieteikšanos.

Kad adresāts ir juridiska persona?

Viss iepriekš rakstītais attiecas uz ziņām, kas adresētas privātpersonai. Likumā tā ir fiziska persona.

Uz juridiskas personas e-pasta adresi, piemēram, info vai birojs, komerciālu paziņojumu drīkst sūtīt bez iepriekšējas piekrišanas. To ir apstiprinājusi Datu valsts inspekcija.

Divas prasības tomēr paliek spēkā. Jālieto derīga adrese, uz kuru saņēmējs var nosūtīt atteikumu, un šis atteikums ir jāņem vērā. Spēkā paliek arī prasības par to, kam jābūt katrā komerciālā paziņojumā.

Ja rakstāt konkrētam darbiniekam, izšķir piedāvājuma saturs. Autoparka vadītājam drīkst piedāvāt līzingu uzņēmuma automašīnām, jo tas saistīts ar viņa darbu. Apdrošināšanu viņa personīgajai automašīnai bez piekrišanas piedāvāt nedrīkst.

Kā pierādīt, ka piekrišana ir dota?

Uzņēmumam jāspēj pierādīt, ka klients piekrišanu ir devis. Ja to pierādīt nevar, piekrišana neskaitās dota.

Tāpēc kopā ar katru kontaktu jāsaglabā četras lietas:

• datums un laiks, kad piekrišana dota,

• kanāls, kuram tā dota,

• teksts, kas cilvēkam tobrīd bija redzams,

• vieta, kur tā dota, piemēram, forma mājaslapā vai pop-up logs.

Personas datu apstrāde bez šāda ieraksta nav pierādāma. Privātuma politika mājaslapā ir obligāta. Tajā jānorāda apstrādes nolūks un glabāšanas termiņš.

Kas notiek, ja piekrišanas nav?

Ziņa, kurai nav ne klienta piekrišanas, ne e-pasta izņēmuma, ir surogātpasts.

Katra šāda nosūtītā vēstule ir atsevišķs pārkāpums.

Pārkāpumus pārbauda divas iestādes:

• Datu valsts inspekcija izskata personas datu aizsardzības pārkāpumus, gan pēc savas iniciatīvas, gan uz sūdzību pamata.

• Patērētāju tiesību aizsardzības centrs uzrauga komerciālo paziņojumu prasības un tās vispirms izskaidro uzņēmumam, ne uzreiz soda.

Sods ir tikai daļa no sekām. Sūdzība var ievilkt uzņēmumu pārbaudē, kurā jāspēj pierādīt, uz kāda pamata katrs kontakts datubāzē nonācis.

Biežāk uzdotie jautājumi

Vai piekrišana, kas iegūta pirms GDPR, joprojām ir derīga?

Ja tā jau tolaik atbilda regulas prasībām, tad jā. Vecas piekrišanas tām atbilst reti, jo netika fiksēts, kad un kādam nolūkam tā tika dota. Ja to pierādīt nevar, kontaktu drīkst izmantot tikai tad, ja izpildās e-pasta izņēmuma nosacījumi.

Vai nopirktai kontaktu datubāzei drīkst sūtīt piedāvājumus?

Piekrišana tiek dota konkrētam uzņēmumam, tāpēc tālāk to nodot nevar. Pirkta datubāze nozīmē, ka piekrišanas mārketinga ziņām nav, tāpēc komerciālus paziņojumus tai sūtīt nedrīkst.

Vai konkursā savāktām adresēm drīkst sūtīt piedāvājumus?

Tikai tad, ja pieteikšanās brīdī cilvēks piekritis tieši tam. Dalība konkursā pati par sevi nav piekrišana mārketingam. Ja to vāc kopā ar konkursa noteikumiem vienā ķeksītī, tā nav derīga.

 

Raksts balstīts uz Informācijas sabiedrības pakalpojumu likumu un Vispārīgo datu aizsardzības regulu. Tas ir vispārīgs skaidrojums, ne juridisks atzinums par konkrētu situāciju.